Pūtēju orķestri ir tie, kas vienmēr soļo Dziesmu svētku gājiena priekšgalā. Tūdaļ pēc Rīgas, Ogres novads var lepoties ar vislielāko pūtēju orķestru skaitu. Mūsu novadā tādi ir četri – Ogrē, Madlienā, Birzgalē un Ikšķilē. To, kā pūtēji gatavojas XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem, kas paredzēti nākamvasar, novadā vislabāk pārzina Ogres novada Kultūras centra Tautas pūtēju orķestra «Horizonts» mākslinieciskais vadītājs Tomass Kokamegi, kurš pats piedalījies pūtēju orķestru repertuāra veidošanā.

«Ogres apkaime vienmēr bijusi orķestriem bagāta – savulaik Ogres rajonā bijuši pat astoņi pūtēju orķestri, tostarp arī Lielvārdē, Ciemupē un Jumpravā. Šobrīd, neskaitot mūzikas skolu orķestrus, aktīvi darbojas četri – Ogres novada Kultūras centra Tautas pūtēju orķestris «Horizonts,» pūtēju orķestris «Madliena» (diriģents Ēriks Miezis), pūtēju orķestris «Birzgale» (diriģenti Laimonis un Līga Paukštes), kā arī pūtēju orķestris «Ikšķile» (diriģenti – Linda Ivanova un Normunds Krastiņš),» stāsta T. Kokamegi, kuru «Ogres Vēstis Visiem» aicināja uz sarunu par to, cik viegls vai grūts ir pūtēju orķestru ceļš uz Dziesmu svētkiem.

– Kā orķestri gatavojas Dziesmu svētkiem?
– Tāpat kā citi kolektīvi – koristi un dejotāji, arī orķestranti apgūst noteiktu
repertuāru. Pats piedalos pūtēju orķestru koncerta veidošanā. Šis darbs notiek jau divus gadus. Orķestriem būs jāspēlē ļoti plašs repertuārs – kopumā 25 skaņdarbus, un atkarībā no grūtības pakāpes katram orķestrim jāapgūst no 14 līdz 20 skaņdarbiem. Strādājam tik pat cītīgi kā kori, dejotāji un visi citi pašdarbnieki. Šobrīd ir melnais darbiņš – iemācīties skaņdarbus, lai varam sanākt un spēlēt kopā. Viena lieta ir spēlēt atsevišķi vienam orķestrim, bet, ja sanāk kopā 60 orķestru un visi spēlē vienlaikus, jāklausās, kas notiek apkārt. Tas ir pilnībā savādāk, daudz savādāk, nekā spēlēt vienam. Drīzumā atsāksim kopmēģinājumus, un pavasarī būs arī skates. Orķestriem nav nekādu atlaižu, turklāt vēl jānospēlē Dziesmu svētku gājiens. Tas ir papildu pienākums – ejam un spēlējam novadam pa priekšu. Reizēm izretināmies vairāki orķestri, reizēm ejam kā viens liels orķestris. Patiesībā ne katram novadam ir orķestris. Ogres novads var būt lepns, ka mums ir, turklāt ar skaņu varam aiziet no krastmalas līdz pat stadionam – visu svētku gājienu.

– Vai arī Ogres novadā organizēsiet kopmēģinājumus pūtējiem?
–  Noteikti, ka jā, jo repertuārs nav viegls. Sanāksim kopā diriģenti un spriedīsim, vai un kā mēs, Ogres novada orķestri, varam to izdarīt, nezinām, kā ziemā būs ar apkuri, siltumu. Sezona amatieru kolektīviem pamatā sākas tikai septembrī, vajag nedaudz ieiet režīmā, bet, kādu kopmēģinājumu un kopkoncertu noteikti uzmaisīsim, lai sniegtu skatītājiem nelielu ieskatu Dziesmu svētkos. Faktiski šovasar pūtēju orķestri jau spēlēja kopā gan koncertā Madonā, gan Dziesmu svētku ieskaņas koncertā Ikšķilē, kur spēlējām skaņdarbus no nākamā gada Dziesmu svētku repertuāra. Ikšķilē izlijām, bet nospēlējām, – tas tāds brīvdabas koncertu romantisms. Notis pēc šāda koncerta, protams, jāmet ārā, salīst tā, ka vairs nav glābjamas.

– Varbūt varat minēt, kādus skaņdarbus dzirdēsim Dziesmu svētkos pūtēju orķestru izpildījumā?
–  Spektrs ir ļoti plašs. Koncepcija ir kā koncertuzvedums. Tie ir Dziesmu svētku 150 gadi. Kopā ar režisori Elīnu Apsīti radošā grupa (mākslinieciskais vadītājs Jānis Retenais un es kā asistents) radījām koncepciju, kā parādīt pūtēju skaņas rašanos no stabulītes, raga, dūdas līdz mūsdienu pūšamajam instrumentam. Repertuārs ir, sākot no pirmajiem latviešu dižgariem mūzikā, no Andreja Jurjāna «Vispārējo Dziesmu svētku marša», līdz Lolitas Ritmanis speciāli šim Dziesmu svētku pūtēju koporķestrim radītam jaundarbam. Būs arī pūtēju mūzikas dižgara Gunāra
Ordelovska, maestro Raimonda Paula, Aivara Krūmiņa un citu autoru skaņdarbi un apdares. Skanēs arī jaundarbi un jaunas skaņdarbu apdares pūtēju orķestriem.

– Vai savā pulkā ņemat arī skolu pūtēju orķestrus?
– Orķestriem šī situācija pieaugušo Dziesmu svētkos ir nedaudz demokrātiskāka, salīdzinot ar dziedātājiem vai dejotājiem, jo pūtēju ir tik, cik ir. Latvijā šis skaitlis varētu būt pusotrs tūkstotis līdz tūkstoš septiņsimt aktīvu pūtēju, tāpēc lielajos Dziesmu svētkos nav liegts piedalīties arī skolēnu pūtēju orķestriem ar nosacījumu, ka viņi var nospēlēt pieaugušo programmu un izturēt slodzi. Turklāt jāņem vērā, ka pūtēju orķestru koncerts sāksies vēlu vakarā un beigsies naktī.

– Spēlēt pūtēju orķestrī, tas ir arī fiziski grūti…
– Jā, fiziski ir ko turēt. Runā, ka pūtējus pēc fiziskās noslodzes pielīdzina mežcirtēju slodzei.

– Kas ir tas dzinulis, kas tomēr liek piedalīties, darīt, mēģināt?
– Ja ar to bērnībā saslimst, vaļā netiek. Daļēji tas ir ģimenes, tradīciju un skolotāju jautājums, kā viņi spēj vai nespēj iedvesmot audzēkņus, jo bērnībā jau neviens neraujas spēlēt instrumentu, kamēr citi spēlē futbolu. Bet, tā lieta aiziet, ja ir aizrautīgs diriģents, interesants repertuārs. Svarīga ir kopā būšana, kopā spēlēšana. Tu esi daļa no kāda liela mehānisma, skrūvīte, un saproti, ka īstenībā bez tevis tas mehānisms nestrādā. Orķestris ir sarežģīta lieta. Ja korī ir četras balsis, tad orķestrī katrs instruments ir sava balss. Ja korī neatnāk viens dziedātājs, to tik ļoti nejūt, bet, ja orķestrī neatnāk pirmā trompete, visi uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā. Ja pūtēju orķestrī pietrūkst kaut viena instrumenta, tas vairs nav orķestris.Ja kāds mūziķis pirms koncerta pēkšņi saslimst, diriģentam ir sirmi mati, viņam jādomā, ko darīt, kas var aizvietot. Kāpēc spēlējam orķestrī? Patīk. Tā ir atbilde. Daži vēl pamanās spēlēt divos orķestros vai dejot un dziedāt. Tas vīruss ir lipīgs un izplatās organismā. Izskatās viegli, bet tas ir arī smags darbs, mūziķim ļoti daudz jāmācās arī pašam, jo mēģinājumos vien to nevar iemācīties.

– Kādu instrumentu jūs pats spēlējat?
– Spēlēju klarneti. Vēl aizvien pamanos uzspēlēt, ja mani paaicina Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, tad vēl pūtēju orķestrī Jelgavā. Kad Ogrē diriģē otrs diriģents Ainārs Bāliņš, varu spēlēt. Diriģentam jāmāk spēlēt kādu instrumentu. Nevar nonākt orķestra priekšā un nemācēt neko spēlēt. Liela daļa orķestru diriģentu prot spēlēt pat vairākus instrumentus.

– Kā gatavošanos Dziesmu svētkiem ietekmējis «Covid-19» periods ar
ierobežojumiem, vai pietiks laika apgūt repertuāru?
– «Covid-19» laiks pierādīja, ka mūziķi ir ļoti mobili un prasmīgi, jo ātri spēj pielāgoties visiem. Ja tikai martā atļāva mēģināt, tad jau maijā mums bija kopkoncerti visā Latvijā. Būtībā visi pāris mēnešu laikā apguva nepieciešamo repertuāru un bija gatavi spēlēt. Esmu pārliecināts, ka nekādi kovidi pūtēju orķestrus neapstādinās, viss notiks neatkarīgi ne no kā. Tomēr «Covid-19» laiks bija sarežģīts, vajadzēja ieguldīt ļoti daudz individuālā darba, jo pūtēju orķestri nevar mēģināt attālināti, tas tā
nesanāk. Fizika ir fizika, un pa vadiem tā skaņa nonāk pilnīgi citos ātrumos, nekā otrā galā dzird. Elektronika mums, protams, palīdz, bet kopā spēlēšanai tas neder, jābūt klātienē, nav variantu. Arī dziedātājiem tas nedarbojas. Tu vari noklausīties vienu, bet kopā 20 cilvēku elektroniski spēlēt vai dziedāt nevar – katram ir cits interneta ātrums, katram ir savādāks telefons, un skaņa atnāk dažādā ātrumā, ir ļoti daudz dažādu
parametru. Skaņa onlainā pie diriģenta nonāk tādā vieglā kakafonijā, kad īsti nesaproti, ko kurš spēlē vai dzied. Var strādāt individuāli, bet, ja, piemēram, klātienes mēģinājumā ir 30 cilvēku vienlaikus un var pastrādāt ar vienu vai otru grupu, tad individuāli katru skaņdarbu jānoklausās 30 reižu, un ja ir 10 skaņdarbu? Varat iedomāties, cik daudz laika tas prasa diriģentam! Diemžēl «Covid-19» periodā arī pūtēju orķestros daudzi mūziķi aizgāja mūžībā dēļ vecuma vai slimības. Daudzi pārstāja spēlēt. Ir ļoti grūti pēc tam atsākt, ja trīs mēnešus neesi spēlējis. Vajag ļoti piespiesties, lai var atkal sevi iedarbināt. Sevišķi grūti tas ir amatieriem, kam tehniskā bāze nav tik spēcīga. Bija tādi, kas vienkārši pameta mūziku, un viss. Dzīve ir skaudra.

– Ko jums pašam nozīmē Dziesmu svētki, un cik tādu bijis jūsu dzīvē?
– Neesmu skaitījis, pirmie bija skolēnu Dziesmu un deju svētki 1984. gadā, ja nemaldos, biju ar zēnu kori. Kā sāku spēlēt, no 10 gadu vecuma esmu piedalījies visos Dziesmu svētkos pēc kārtas. Ko nozīmē? Ar gadiem tas mainās. Kad biju jauns un traks, tad svarīga bija tā kopības sajūta, ne tik daudz tā mūzika. Palikšana skolā, ballītes, negulētas naktis. Koncerti bija otrajā plānā. Ar laiku daudz svarīgāka kļuva kopā spēlēšana, jo Dziesmu svētku sajūta tomēr ir unikāla. Ir skaņdarbi, kas aizrauj līdz sirds dziļumiem. To atmosfēru nevari dabūt nekur citur, tikai Dziesmu svētkos,
tas droši vien ir tas, kas saista, un vēlies to izjust atkal un atkal. Tūdaļ pēc Dziesmu svētkiem gan ir noguruma sajūta – nē, negribu, pietiek, bet paiet laiks, un sāc atkal interesēties, kas būs, kas vadīs, kas diriģēs, kādi skaņdarbi. Tā ir tā vienreizējā, unikālā atmosfēra. Tā laikam ir tā Dziesmu svētku maģija. Tas ir unikāli, ka tik daudzi cilvēki var vienlaikus dziedāt vai spēlēt. Tas tā ir tikai Baltijas valstīs, un tas jāsaglabā pēc iespējas ilgāk.

– Vai interese pa mūziku un spēlēšanu orķestrī radās pašam vai tomēr tēva (Viļa Kokamegi) iespaidā?
– Tēvs mani vienkārši aizveda uz orķestra mēģinājumu. Tolaik tie notika vecajā Ogres Tautas namā. Man bija 12 gadu. Tikko kā sāku spēlēt klarneti, tā arī aizveda. Nosēdināja starp lielajiem meistariem, neko nospēlēt nevarēju. Pāris mēnešu laikā palēnām aizgāja. Sākums bija briesmīgs, ja nenobaidies, bet man jau nebija variantu (smaida). Nē, tēvs, protams, pajautāja, vai patīk. Patikt jau patika, tikai, kā jau minēju, sākumā neko nospēlēt nevarēju. Tas nāca ar laiku. Daudzi mūziķi pamēģina un aiziet no orķestra, jo tā ir pilnīgi cita dzīve, nekā spēlēt vienam. Sākums ir tāds, ka raugies notīs, visi apkārt spēlē, un tu īsti nesaproti, kurā vietā tajās notīs tev
jāspēlē. Paiet krietns brīdis, kad bērns vispār sāk saprast, ko viņš dara, kad viņam jādara, ko diriģents rāda, ko dara apkārtējie. Tas ir jāsaklausa, jāiemācās. Tie ir kādi pāris mēneši, pusgads, citiem ātrāk, citiem ilgāk. Tas ir laiks, kad gribas visu mest pie malas. Viena daļa arī aiziet. Tāpēc arī orķestros ir izturīgākie, talantīgākie un paši labākie. Tie, kas iztur, paliek uz mūžu.

– Vai katram mūziķim ir savs instruments?
– Jā, ar instrumentiem nemainās. Vai nu mūziķis pats to nopircis, vai arī, paldies Dievam, mums orķestrī vēl ir mantojums no padomju laikiem – 67 gados uzkrāti instrumenti, un, protams, ar Kultūras centra un novada domes atbalstu, iegādāti jauni instrumenti. Tie ir salīdzinoši dārgi, un labi instrumenti ir ļoti dārgi, bez pašvaldības atbalsta būtu ļoti grūti. Nāk jaunie mūziķi, un mēs iesākumam varam viņiem tos iedot, un pēc tam, kā jau minēju, katrs mūziķis tomēr cenšas iegādāties savu personisko instrumentu. Instruments – tā ir tava otra dvēsele, kas jāsargā un jātaupa.

– Ko jūs ceļā uz Dziesmu svētkiem gribētu novēlēt mūziķiem un arī skatītājiem?
– Skatītājiem – noteikti apmeklēt pūtēju orķestru koncertus, skaļi aplaudēt un priecāties par to, ko dzirdat un redzat, jo mūziķim nav lielāka gandarījuma, kā saņemt aplausus un labus vārdus par to, ko esi izdarījis. Savukārt mūziķiem – pacietību, izturību un veselību. Dziesmu svētkiem būsim gatavi, par to šaubu nav. Latviešu tautai bez Dziesmu svētkiem nav nākotnes, nav kultūras, nav pašas tautas.

«Ogres Vēstis Visiem»
Dzintra Dzene

Foto: T. Kokamegi arhīvs