Šomēnes, atceroties 1991. gada barikāžu notikumus, kas bijis viens no svarīgākajiem posmiem ceļā uz brīvu Latviju, vēlamies pastāstīt par organizāciju un tās dalībniekiem, kas, pretojoties okupācijas režīmiem, uzturējusi vienotu garu un patriotismu gandrīz pusgadsimtu, līdz bija iespējams organizāciju atjaunot.
Izstāde ir stāsts par ievērojamākajiem skautu organizācijas darbiniekiem, kas savu dzīvi saistījuši ar Latvijas armiju. Tāpat šis ir stāsts par skautisko garu un mīlestību pret savu zemi.
Pēc brīvības atgūšanas Latvijā kopā darbojas vairāk kā 20 skautu un gaidu vienības. Ogres novadā, pulcējot vairāk kā 85 skautus un gaidas, darbojas divas skautu vienības - Ogrē 29. skautu un gaidu vienība un Ogresgalā 5. skautu un gaidu vienība

LATVIJAS SKAUTU CENTRĀLĀ ORGANIZĀCIJA

Skautisms, kā jaunatnes audzināšanas sistēma, radās 1907. gada augustā Anglijā. To izveidoja armijas ģenerālis Roberts Beiden Pauels (Robert Baden - Powell), kurš jau no paša sākuma uzsvēra, ka skauti nekalpo karam, bet gan mieram. Skautu likumu pamatā Beiden Pauels pieņēma bruņinieku likumus, jo tie vislabāk raksturoja drosmīgu un patiesu vīru. Skautu kustība bija tik universāla, ka tā īsā laikā izplatījās pa visu pasauli. Latvijā tas nonāca caur Krievijas skautu organizāciju.

Krievijas impērijā pirmo skautu organizāciju dibināja jau 1909. gadā. Tika tulkotas Roberta Beiden Pauela sarakstītās grāmatas, un tas pavēra iespējas ar šīm idejām iepazīties daudz plašākai sabiedrībai. Pirmais zināmais latviešu skauts dod skautu solījumu 1913. gadā Pērnavā. Šis skauts ir Žoržs Vikš-Soboļevskis, kas vēlākos gados ir viens no redzamākajiem skautu vadītājiem Latvijā. Plašāka latviešu iepazīšanās ar skautisma idejām notiek Pirmā pasaules kara laikā, kad no Latvijas teritorijas evakuē daudzas skolas. 1916. gadā latvieši iesaistās skautu pulciņos Tērbatā (mūsdienās Tartu, Igaunijā), Vīlandē, Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Pērnavā un citur. Visplašāk latviešu skauti pārstāvēti Tērbatā, jo tur īsā laikā izveidojas 5., 6. un 7. Tērbatas skautu pulciņi, kuri sastāvēja pamatā tikai no latviešiem. Latviešu skauti darbojās arī citos Tērbatas skautu pulciņos.

1916. gada Ziemassvētkos Rīgā atgriezās brāļi Teikmaņi, kuri sāka plānot skautu pulciņu izveidi Rīgā. 1917. gada pavasarī Latvijas teritorijā atgriezās arvien lielāks skautu skaits, un aprīļa sākumā gandrīz vienlaicīgi tika dibināti pirmie skautu pulciņi Latvijas teritorijā – Rīgā un Cēsīs. 1918. gada laikā skautu pulciņi bija dibināti arī Talsos, Jelgavā, Liepājā, Alūksnē, Rēzeknē un Daugavpilī, un skauti sāka domāt par apvienošanos atsevišķā organizācijā. Šos plānus pārtrauca karojošās armijas, jo gan vācieši, gan lielinieki aizliedza skautiem organizēt nodarbības. Pagāja vēl vairāki gadi, līdz skauti varēja apvienoties vienotā organizācijā.

Arī Neatkarības kara laikā atsevišķas skautu grupas turpināja slepus tikties, rīkoja pārgājienus un nodarbības, kā arī mēģināja atbalstīt jauno latviešu valdību. 1920. gada cīņas par Latgali vēl nebija beigušās, kad Rīgā sapulcējās pirmā Skautmasteru (vēlāk pakāpi pārdēvēja par skautu vadītāju) iniciatīvas grupa, kas lika pamatus vienotai Latvijas skautu organizācijai. Sākotnēji bija divas atsevišķas skautu organizācijas – Latvijas Skautu organizācija (LSO) un skautu nodaļa pie Latviešu jaunatnes savienības (LJS), kuras apvienoja tikai 1921. gada 30. oktobrī, tā izveidojot Latvijas Skautu centrālo organizāciju (LSCO).

Organizācija attīstījās visā Latvijas teritorijā. Tika dibināti arī Jūras skautu pulciņi, kuri pamatā darbojās uz ūdens un apguva burāšanas prasmes, kā arī Aviācijas skautu pulciņi, kuri nodarbojās ar planieru izgatavošanu un lidošanas prasmju apgūšanu. 1938. gadā organizācijas biedru skaits pārsniedza 8000 skautu, bet kopumā cauri organizācijai izgāja vismaz 35 000 skautu. Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā likvidēja arī Latvijas Skautu Centrālo organizāciju, bet pats likvidēšanas process ievilkās līdz 1941. gada pavasarim. Cēsu skauti 1940. gada vasarā izveidoja pirmo pretošanās kustību Latvijā, bet nepietiekamo zināšanu dēļ tos ātri noķēra un sodīja. Daudzus organizācijas bijušos un esošos biedrus kopā ar ģimenēm represēja – izsūtīja uz Sibīriju vai nošāva tepat Latvijā. Vācu karaspēkam okupējot Latviju, daudzi skauti stājās brīvprātīgi vai tika iesaukti Latviešu leģionā. Daudzi Baigo gadu pieredzējušie, Vācu karaspēkam atkāpjoties uz Kurzemi 1944. gadā, devās bēgļu gaitās uz Rietumeiropu, vēlāk izceļoja uz Venecuēlu, Lielbritāniju, ASV, Kanādu, Austrāliju un citām zemēm un turpināja skautot tur. Daudzi pretojās okupāciju režīmiem, izveidojot nelielas pretošanās kustības, aizgāja partizānu gaitās un uzturēja skautisko garu gandrīz pusgadsimtu, līdz kļuva iespējams skautu organizāciju atjaunot.

SKAUTI PIRMAJĀ PASAULES KARĀ

Pirmais Pasaules karš sākās 1914. gadā, un, vācu armijai uzbrūkot Krievijas impērijai, fronte 1915. gadā nostiprinājās uz Rietumiem no Rīgas un tālāk gar Daugavas krastu stiepās līdz pat Baltkrievijas teritorijai. Eiropā karš ilga līdz 1918. gadam, bet Latvijas teritorijā tas vēlāk pārtapa par Latvijas Neatkarības karu. Tā kā pirmie skautu pulciņi Latvijas teritorijā dibinājās tikai 1917. gada pavasarī, tad skautus, kas saistīti ar Pirmo Pasaules karu, var iedalīt divās kategorijās:

• strēlnieki un karavīri, kuri pēc kara iesaistījās skautu organizācijā;

• skauti, kas 1917. gadā iesaistījās dažādos palīdzības darbos.

Slavenākie strēlnieku kauju dalībnieki, kas vēlāk iesaistījās skautos, bija Latviešu strēlnieku ģenerālis Kārlis Goppers, strēlnieku ārsts Dr. J. Jankovskis un pulkvedis-leitnants Jēkabs Pone, un ģenerālis Andrejs Auzāns. Droši vien ir vēl daudzi skauti, kuri strēlnieku rindās cīnījušies Pirmajā pasaules karā, bet šis temats atsevišķi vēl nav pētīts un gaida savu atklājēju.

Otrajā kategorijā ietilpst paši skauti, skautu zēni, kuri, iestājoties skautos, devās palīgā līdzcilvēkiem un, netaupot spēkus, veltīja sevi augstākiem mērķiem. 1917. gada 17. aprīlī Rīgā sāka darboties pirmais latviešu skautu pulciņš Latvijas teritorijā, kurš formāli saucās “Krievijas skautu organizācijas 92. pulciņš”. Jau pašā sākumā tajā iestājās ap 120 skauti, un tuvākajās nedēļās šis skaits pieauga līdz apmēram 200 skautiem. Skauti organizēja nodarbības, apguva skautu mākas un organizēja patruļas Rīgas ielās, lai uzturētu kārtību. Skautu organizētību ievēroja arī amatpersonas un militāristi, un skautiem piedāvāja ziņnešu darbu, lai no armijas štāba nogādātu steidzamus ziņojumus uz Rīgas fronti un citām pilsētām. Pildot ziņnešu pienākumus, skauti uzsāka arī darboties Rīgas lazaretē kā sanitāri. Īsā laikā skauti bija iemantojuši tādu uzticību, ka jau jūnija vidū pavadīja sanitāro vilcienu uz Pēterpili. Viss sanitārais personāls sastāvēja tikai no skautiem. Viens no slavenākajiem sanitāriem bija skauts Vladimirs Launerts, kurš arī vēlāk turpināja aktīvi piedalīties skautu organizēšanā Latvijā. Pēc vācu ienākšanas Rīgā skautu darbību aizliedza.

Cēsīs skautu pulciņš nodibinājās 1917. gada 20. aprīlī, un arī Cēsīs skauti organizēja patruļas kārtības uzturēšanai. Viens no skautu aktīvākajiem biedriem bija Kārlis Dzirkalis, kurš par skautismu uzzināja turpat Cēsīs, lasot skautu literatūru. Skauti dežūrēja stacijā un kara slimnīcā, bieži palīdzot ievainoto karavīru pārnešanā. 12. armijas štābs atļāva skautiem lietot velosipēdus, kas civilajiem bija aizliegts tajā laikā. Ar īsiem pārtraukumiem skautu pulciņš darbojas visu 1917. gadu. 1918. gada 12. septembrī Cēsu skauti bez reāla pamatojuma nodibina “Latvijas skautu organizāciju” un izveido “1. Cēsu latvju skautu pulciņu”. Lai gan abu okupāciju – lielinieku un vācu varas aizliedza skautu darbību, tas neliedza skautiem slepus pulcēties uz nodarbībām, iet pārgājienos un kalt plānus par organizācijas izveidi Latvijā.

SKAUTI NEATKARĪBAS KARA LAIKĀ

Nodibinot Latvijas valsti 1918. gada 18. novembrī, skautiem pavērās jaunas iespējas veidot savu organizāciju, taču sākumā bija jāpalīdz tikko izveidotajai valstij. Decembrī skauti nodibināja sakarus ar Pagaidu valdības pārstāvjiem, un 9. decembrī Iekšlietu ministrs atļāva skautiem Cēsīs un apkārtnē organizēt riteņbraucēju patruļas kārtības uzturēšanai. Lai darbi sekmīgāk ietu uz priekšu, viņi Cēsu pilī tikās ar pulkvedi Apini un vienojās par turpmāko rīcību. No Kārļa Dzirkaļa atmiņām: “Pulciņa pilnvarotie nekavējoties apmeklēja Cēsu pilī pulkvedi Apini, kuru Latvijas Pagaidu valdība bija nozīmējusi par Vidzemes kara apgabala priekšnieku un kuram bija uzdots stāties pie brīvprātīgu karavīru vienību formēšanas. Pulkveža Apiņa rīcībā vēl nebija daudz ieroču, bet gandrīz katram jaunietim, arī skautam, mājās bija kara laikā sanesti un salasīti ieroči, šautenes, durkļi, granātas, patronas utt. Ņemot vērā minēto, skauti sevi uzskatīja par pietiekoši “apbruņotiem””. Lielākā daļa skautu vēl bija nepilngadīgi, tāpēc stāties militāros formējumos tiem neļāva un situācija Cēsīs strauji mainījās, jo 23. decembrī pilsētu ieņēma lielinieki. Lielu daļu Cēsu skautu arestēja, bet drīz atkal atbrīvoja, un 1919. gada jūnija sākumā gandrīz visi Cēsu skauti brīvprātīgi pieteicās Cēsu skolnieku rotā. Līdz ugunskristībām nebija ilgi jāgaida, un skauti piedalījās Cēsu kaujās, kas bija pagrieziena punkts Neatkarības karā. Daudzi skauti tupināja arī cīņas pret Bermontu un vēlāk par Latgales atbrīvošanu.

Arī Rīgā skauti ātri noreaģēja un jau decembrī bija dabūjuši atļauju no Iekšlietu ministra dibināt “Rīgas Latviešu nacionālo skautu pulciņu”. Skauti iznēsāja steidzamus valdības ziņojumus, bet to darbību pārtrauca lielinieku ienākšana Rīgā. Skauti turpina slepus pulcēties privātajos dzīvokļos un organizē nodarbības. 1919. gada rudenī kapteinis Fridrihs Zommers kopā ar domubiedriem Rīgā organizē tā saucamos “kara zēnus”. Tiek sasauktas sapulces, lai lemtu par “boy skautu” organizācijas izveidi kara vajadzībām. Lai arī “kara zēnos” iesaistās atsevišķi Rīgas skauti, tomēr lielu atbalstu tie nesaņem. Šie kara zēni tiek izmantoti dažādos aizmugures darbos un pēc Bermontiādes beigām reālu darbību beidz.

Arī citur skauti, uzzinot par Latvijas valsts nodibināšanu, stājas karavīru rindās un piedalās kaujās, lai nostiprinātu Latvijas neatkarību. Daudzi pēc Neatkarības kara turpina dienēt Latvijas Armijā un stiprina skautu un armijas sadarbību.

SKAUTI LATVIJAS ARMIJĀ 1920.-1940

Latvijas Bruņotie spēki tika izveidoti 1919. gada jūlijā, un tajos ietilpa sauszemes bruņotie spēki, kara flote un kara aviācija. Skaitlisko sastāvu veidoja ar vispārējo karaklausību, kurā katru gadu obligātajā dienestā iesauca un brīvprātīgi pieteicās Latvijas pilsoņi. Obligātā karadienesta ilgums bija 10,5 mēneši, izņemot dažas speciālas vienības, kurās dienesta ilgums bija 12,5 mēneši. Pēc obligātā karadienesta beigšanas karavīri pēc pašu vēlēšanās varēja palikt virsdienestā, bet daļa izvēlējās iestāties Aizsargu organizācijā un turpināja stiprināt militārās iemaņas tur.

Skautus, kas saistīti ar Latvijas armiju, var iedalīt trīs lielās grupās:

• skauti, kuri izgāja obligāto dienestu un neturpināja dienēt virsdienestā;

• skauti, kuri izgāja obligāto dienestu vai pēc Neatkarības kara turpināja dienēt virsdienestā;

• karavīri, kuri, dienot Latvijas armijā, iesaistījās skautu organizācijā.

1924. gada pasaules skautu vadītāju konferencē Dānijā tika pieņemta rezolūcija, ka skautisms nav militārisms. Lai gan skautisms nebija paramilitāra organizācija, to visādā ziņā daudz atbalstīja armija. Jau organizācijas pirmsākumos par LSO Centrālās pārvaldes (CP) priekšnieku ievēlēja ģenenerāli Kārli Gopperu, kuru pārvēlēja arī par LSCO priekšnieku un vēlāk šo amatu pārdēvēja par organizācijas prezidentu. Šajā amatā viņš palika līdz mūža beigām, bet no armijas, sasniedzot maksimālo pieļaujamo vecumu, atvaļinājās jau 1934. gadā. Ģenerālis Goppera skautiskais gars un priekšzīmīgā izturēšanās ir palīdzējusi skautu organizācijai nostiprināties un attīstīties latviskā garā. Nevar noliegt, ka kā ģenerālim, bijušo Latviešu strēlnieku pulka komandierim, Aizsardzības ministrijas padomes priekšsēdētājam, K.Gopperam bija liela ietekme Latvijas armijā. Redzot, ka cienījamais ģenerālis iesaistās jaunatnes audzināšanā, arī daudzi citi armijas pārstāvji sāka atbalstīt un darboties skautos. Caur armiju skauti dabūja teltis un iekārtojumu nometnēm. Skauti piedalījās arī lielākajās militārajās parādēs un soļoja kopā ar armijas vienībām.

Neapšaubāmi, ka skauti uz armiju jau bija atstājuši iespaidu darbojoties Pirmajā pasaules un Latvijas Neatkarības kara laikā. Jau tad skauti iemantoja uzticību kā labi palīgi armijai, jo skautos mācīja tādas lietas kā ierindas mācību, orientēšanos, disciplīnu, dzīvošanu āra apstākļos, komandas darbu u.c. noderīgas zināšanas. Skautos darbojās tādi sabiedrībā labi zināmi armijas pārstāvji kā ģenerālis Oskars Dankers, pulkvedis Kārlis Zommers, pulkvedis Jānis Lendiņš, ģenerālis Jānis Indāns, ģenerālis Jānis Liepiņš, ģenerālis Andrejs Krustiņš, pulkvežleitnants Jēkabs Pone, admirālis Teodors Spāde, jūras kapteinis Ernests Barotājs un daudzi citi. Pārsvarā armijas virsnieki iesaistījās skautu organizācijā kā novadu inspektori, Centrālās pārvaldes darbinieki, vienību priekšnieki un apmācību instruktori.

Sākotnēji militārās zināšanas skautu nodarbībās netika iekļautas, un, 1931. gadā izdotajos organizācijas Iekārtas un Darbības noteikumos (IDN), pie Darbības principiem tiek iekļauts speciāls punkts, kas nosaka: “Militārā apmācība (ne kārtības mācība) neietilpst skautismā”. Kārtības mācībā ietilpa arī ierindas mācība un disciplīna. 1936. gadā izdotajā otrajā, papildinātajā IDN šis punkts par militāro apmācību tiek izņemts ārā, jo vecāko skautu un roveru programmā pastiprināti tiek iekļautas pirmās palīdzības apmācības, civilā aizsardzība, darbība gaisa uzbrukuma gadījumos un šaušanas apmācība, kuru, lai nepārkāptu 1924. gadā Dānijā pieņamto rezolūciju, pārdēvē par “Strēlniecību”.

SKAUTISMA NODOŠANA TĀLĀK

Skauti jau uzreiz pēc organizācijas izveidošanas sāka apmeklēt latviešu strēlnieku un Neatkarības kara cīņu vietas, kurās bija cīnījušies paši vai viņu skautu vadītāji, tā jaunajiem skautiem mācot patriotismu un lepnumu par savu valsti. Sakopa arī cīņu pieminekļus un kritušo karavīru kapus. 1920. gada janvāra sākumā skauti aizsāka doties uz Ložmetējkalnu, lai pieminētu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, un 1930. gados tas jau bija kļuvis par ierastu skautu un roveru pārgājiena galamērķi. Pēc Latvijas okupācijas skautu organizāciju likvidēja, un daudzos skautus, kas bija saistīti ar Latvijas armiju, represēja. Arī pēc Latvijas valsts atjaunošanas skauti saņem atbalstu no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un stiprina valsts kaujasspējas NBS struktūrās – gan profesionālajā dienestā, gan LR Zemessardzes bataljonos.

“Skautisms nav militārisms!”, teica skautu vadītājs, saņemot nākamo dienesta pakāpi.

Jānis Goldšmits. Skautu vadītājs un profesionāls vēsturnieks. Jau gandrīz desmit gadus pievērsies Latvijas Skautu centrālās organizācijas vēsturei no pirmo latviešu skautu parādīšanās 1916. gadā līdz organizācijas pilnīgai likvidēšanai 1941. gadā. Šī izstāde ir ieskats vēsturnieka Jāņa Goldšmita privātkolekcijā.

“Skauti Latvijas armijā no 1919.gada līdz 1940.gadam” ir izstāde par ciešo sadarbību starp skautu organizāciju un armiju. Arī pats skautu dibinātājs pasaulē - Roberts Beiden Pauels (Robert Baden Powell) bija profesionāls karavīrs, kurš paralēli savai militārajai karjerai izveidoja unikālu jaunatnes organizācijas sistēmu, kas šobrīd kļuvusi par lielāko miera organizāciju pasaulē. Šodien tā aptver 54 miljonus biedru visā pasaulē  "Gribi mieru - gatavojies karam".

Arī Latvija savos pirmsākumos saskārās ar virkni militāru problēmu un no Latvijas armijas bija atkarīga Latvijas suverenitātes nosargāšana. Daudzi pazīstami Latvijas armijas cilvēki iesaistījās darbā ar jaunatni un bija skautu organizācijas biedri. Var izšķirt trīs galvenās karavīru grupas kas iesaistījās skautu darbā: pirmā grupa bija karavīri un virsnieki, kas bija cīnijušies Pirmajā pasaules karā un Neatkarības karā, un pēc neatkarības nosargāšanas iesaistījās skautu organizācijā. Otrā grupa bija Latvijas skauti un skautu vadītāji, kuri izgāja obligāto militāro dienestu un palika Latvijas armijas virsdienestā. Trešā grupa bija Latvijas armijas instruktori un virsnieki, kas iesaistījās darbā ar jaunatni un ātri vien saprata, ka skauti ir viena no patriotiskākajām organizācijām Latvijā. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma skautu organizāciju nelikvidēja tieši pateicoties lielajam virsnieku skaitam organizācijā.

Izstāde ir stāsts par ievērojamākajiem skautu organizācijas darbiniekiem, kuri saistīti ar Latvijas armiju.

Arī šodien, daudzi skauti un skautu vadītāji iesaistīti Latvijas armijā un Zemessardzē. Latvijā kopā darbojas vairāk 20 skautu un gaidu vienības.

Ogres novadā ir divas skautu vienības. Ogrē darbojās 25.skautu un gaidu vienība, bet Ogresgalā 5.skautu un gaidu vienība. Abās vienībās kopā ir vairāk nekā 85 skauti un gaidas.

“Skauti nav kara izlūks. Skauti ir miera izlūks. “

/Roberts Beiden Pauels/

Izstādes idejas autors  - Jānis Iklāvs, Ogresgala 5.skautu un gaidu vienība

Izstādes satura autors - vēsturnieks Jānis Goldšmits

Izstādes kuratore – Laura Indriksone

Izstādi mākslinieks – Ernests Austriņš